Aktieris Ģirts Ķesteris šobrīd nonācis ļoti smagā dzīves situācija un atklāti par to pastāsta

Ievērojamais Latvijas Mākslas teātra dalībnieks Ģirts Ķesteris šobrīd pārdzīvo sarežģītu dzīves posmu un ir gatavs dalīties savā personīgajā ceļojumā. Šis viņam ir pārbaudījumu un grūtību laiks. Ar 1964. gada 14. februāri dzimušais Ģirts Ķesteris vairāk nekā 25 gadus ir veltījis cienījamam Tēlotājmākslas teātrim, demonstrējot savas izcilās spējas Valmieras Drāmas teātrī.

Savas izcilās karjeras laikā Ķesteris ir veidojis ciešas saites ar Latvijas kino un televīzijas nozari, aktīvi piedaloties daudzos iestudējumos. Režisora ​​Zigurda Ķestera talantīgais atvasis Ģirts Ķesteris savā profesionālajā ceļā izpelnījies neskaitāmas atzinības, kas liecina par viņa izcilajām spējām. Viena no šādām izcilām atzinībām bija cienījamā Harija Liepiņa balva, kas viņam piešķirta 2009. gadā.

Turklāt viņa ievērojamais ieguldījums tika pienācīgi novērtēts 2014. gadā, saņemot prestižo IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Nesenā intervijā Ģirts Ķesteris atklāti pārrunāja dzīves laikā sastaptos izaicinājumus. Neapšaubāmi, viņa minētais periods bija grūts. Pēc Valmieras 3.vidusskolas absolvēšanas Ķesteris radās dziļa aizraušanās ar mākslu un viņš bija neatlaidīgs.

Tāpat viņš turpināja studēt Latvijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē “Teātra un kino aktiermeistarībā.” No 1989. līdz 1994. gadam Ķesteris savus talantus pielietoja arī darbā labi zināmajā Valmieras Drāmas teātrī.

Jau tālāk ar 1994. gadu viņš bija ļoti aktīvs aktiermākslas dalībnieks savu lielāko uzsvaru liekot uz mākslas teātri. Viņam bija īsts talants, diemžēl sezonas atklāšanā cienītais Ķesteris nemaz pats nevarēja būt klāt. Pats Ģirts nācis klajā ar paziņojumu kāpēc viņš nebija klāt. 

Viņam aprit jau 60. gadu jubileja un viņš atzīst, ka kļūst patiešām vecāks. Prasīts par savām izjūtām saistībā ar jaunās lomas nesaņemšu, viņš atzīst, ka ir grūti nonākt tādā pozīcijā. Neskatoties uz to, viņš sevi mierina, ka visām bažām neesot pamata.

Saņēmis kārtīgu padomu no saviem zinošajiem padomdevējiem viņš saprata, ka ne vienmēr var uzreiz sagaidīt tūlītējus rezultātus. Viņš ar pārliecību gaida progresu. Taču viņa galvenais paziņojums bija ļoti pamācošs. Cilvēki no 30 līdz 40 vajadzētu skriet kā jaunības gados. Laiks iet, protams, paliek grūtāk. Toties pēc 40 dzīve paliek tik tiešām savādāka. Tieši pēc 40 dzīvē jāsāk dot vairāk sev un saviem mīļajiem, tas ir ļoti būtiski.